You are here

Lielais nandu (Rhea americana)

Ar ko izceļas lielais nandu?

  1. Tas ir liels, nelidojošs Dienvidamerikas putns.
  2. Lielākais un smagākais Jaunās Pasaules putns.
  3. Skrējējputns, var skriet ar ātrumu 60 km/h.
  4. Uzbrucējam var spēcīgi un sāpīgi iespert.
  5. Strausu radinieks.
  6. Olas perē un cāļus audzina tikai tēviņš.
  7. Dzīvo 15 gadus.
  8. Visēdājs.
  9. Iedzīvojies arī Vācijā.

Lielais nandu ir Amerikas lielākais putns un pieder nelidojošo putnu grupai, kas  pazīstama kā skējējputni. Rheidae dzimtā izšķir 2 sugas – lielais nandu (Rhea americana) un mazais jeb Darvina nandu (Rhea pennata jeb Rhea darwini). Abām šīm sugām ir vairākas pasugas.

Lielais nandu Rhea americana Geater Rhea

Lielais nandu (angliski - Geater Rhea) ir pazīstams arī kā pelēkais, parastais vai Amerikas nandu. Putna augums vidēji ir 1,30-1,50 m, tēviņi lielāki par mātītēm. Pieaugušajiem vidējais svars ir 20-27 kg. Lielais nandu ir arī smagākais Amerikas putns, jo lieli tēviņi var svērt pat līdz 40 kg un garumā sasniegt 1,83 m.  Tomēr Amerikas lielais nandu ir daudz mazāks par Āfrikas strausu (Struthio camelus), kas var sasniegt 2,7 m augstumu.

Lielā nandu apspalvojums izskatās pūkaini plušķains, spalvu krāsa pelēcīgi brūna, tumšāka pie kakla un uz muguras augšējās daļas, ar bālganām spalvām uz augšstilbiem un vēdera. Iespējamas arī dažādas individuālas krāsojuma atšķirības, kopumā tēviņi tumšāki nekā mātītes. Vairošanās sezonā ievērojami tumšāks gredzens attīstās pie kakla pamatnes. Kakls, atšķirībā no strausiem, ir apspalvots. Nandu cāļi ir pelēki ar tumšām, gareniskām svītrām.

Kaut arī šis putns nelido, tam ir lieli, labi attīstīti spārni. Spārni kā pelerīns sedz putna ķermeni. Tos izmanto pārošanās rituālos, tie palīdz noturēt līdzsvaru skrienot un veicot straujus pagriezienus. Atšķirībā no lidojošiem putniem, nandu ir plakanas krūtis bez ķīļa, pie kura piestiprināti lidojošo putnu spārnu muskuļi.

Putna pelēkās kājas ir garas un spēcīgas ar 3 pirkstiem, tās ir pielāgotas lielu attālumu staigāšanai. (Āfrikas strausam tikai 2 pirksti.) Šis putns ir ļoti veikls pateicoties saviem kāju muskuļiem. Tāpēc viņš var ātri skriet un veikli izvairīties no plēsoņām, skrējienā sasniedzot ātrumu 60 km stundā.

Lielais nandu Rhea americana Geater Rhea
Nandu pēdas nospiedums salīdzinājumā ar binokli.

Nandu ļoti labi redz un dzird. Garais kakls un kājas ļauj viņam garajā zālē pārskatīt apkārtni – lielais putns uzreiz ierauga svešinieku. Nandu ir arī labs peldētājs.

Nandu mēdz būt kluss putns, izņemot laiku, kad tam ir cāļi, vai tad, kad tēviņš meklē partneri. Tēviņš izdod skaļus, tālu dzirdamus saucienus, kas vairāk atgādina kāda zvēra balsi nekā putna aicinājumu. Tēviņa sauciens pārošanās laikā izklausās kā "nan-doo", no kā arī cēlies putna nosaukums. Mātītei nav balss.

Lielā nandu 5 pasugas atšķiras pēc krāsojuma un nedaudz pēc lieluma, kā arī pēc izplatības areāla. Savvaļā, īpaši Argentīnā, sastopami arī albīni īpatņi ar baltu ķermeņa apspalvojumu un zilām acīm.

Ārēji nandu atgādina strausu. Tomēr, neraugoties uz vispārējo līdzību, kas noveda Čarlzu  Darvinu pie tā, ka viņš šo sugu aprakstīja kā "Dienvidamerikas strausu",  nandu ir saistīts ar citiem šīs grupas putniem – Āfrikas strausu (Struthio camelus), Austrālijas emu (Dromaius novaehollandiae) un kazuāru (Casuarius casuarius),  un Jaunzēlandes kivi (Apteryx), kā arī izmirušajiem Jauzēlandes moa (Dinornis maximus) un  Madagaskaras ziloņputnu (Dinornis maximus). Nandu ir cieši saistīts  vēl ar kādu savu radinieku –  lielo tinami, kas ir mūsdienās dzīvojošs lidojošs putns (Tinamus major).

Interesanti atzīmēt, ka visi šie skrējējputni ir nelidojoši visos minētajos reģionos, jo cēlušies no viena senča vēl tajā laikā, kad sauszeme bija viens vesels senais Gondvanas kontinents.

Lielais nandu Rhea americana Geater Rhea

Nandu rīcība arī ir līdzīga strausa rīcībai. Tas cenšas izvairīties no plēsoņām bēgot un var pēkšņi "pazust", nogulstoties plakaniski uz zemes un izstiepjot kaklu taisni priekšā. Tādējādi liekot nepareizi domāt, ka „slēpj galvu smiltīs”.

Lielais nandu ir endēmisks Dienvidamerikā no Brazīlijas līdz Patagonijai. Visairāk nandu ir izplatīts visā Brazīlijā, Bolīvijā, Paragvajā, Urugvajā un Argentīnā.

(Lielā nandu pasugas Rhea a. americana dzīvo Brazīlijas ziemeļ- un dienvidaustrumos, Rhea a. intermedia - Brazīlijas un Urugvajas dienvidos, Rhea a. nobilis - Paragvajas austrumos, Rhea a. araneipes -Paragvajas rietumos, Bolīvijas austrumos un Brazīlijas dienvidos un Rhea a. albescens - Argentīnā uz dienvidiem līdz Rio Negro.)

Nandu apdzīvo pļavas, savannas, krūmājus, serrado, plašas zālainas Dienvidamerikas zemienes, ko sauc par pampām, pat tuksneša un ganību zemes, ja tajās ir zonas ar gara auguma augiem. Nandu var sastapt arī kultivētos laukos, kad kultūras augstums ir zems un turpinās augšana līdz 2 metriem.

Ārpus  vairošanās sezonas putni  pulcējas baros, parasti barā ir 20-30 putni, bet ir redzēti arī lielāki bari. Sajūtot briesmas, viņi bēg, skrienot zig-zag , izmantojot vispirms vienu, tad otru spārnu, līdzīgi stūrei. Vairošanās laikā bari izklīst. Vairošanās sezonā - pavasarī un vasarā - nandu paliek ūdens tuvumā - pie upēm vai purvainā reģionā, kur ļoti labi aug zāle. Izvairās no mežiem un  kalniem.

Izplatības areāls pēdējos gados sašaurinājies sakarā ar medībām un lauksaimniecības zemju paplašināšanos. Lielākā skaitā nandu saglabājies Argentīnas pampās, kur sausās ziemās vēl var novērot līdz 100 putnu lielus barus. Veci nandu tēviņi nereti kļūst vientuļnieki.

Nandu bariem bieži pievienojas briežu un gvanaku bari, kas izmanto šo putnu spēju tālu redzēt un ieraudzīt tuvojošos ienaidniekus.

Interesanti atzīmēt, ka neliela nandu populācija ir izveidojusies Vācijā. 2000. gada augustā 3 pāri izbēga no Šlēsvigas-Holšteinas  saimniecības „Groß Gronau”. Putni izdzīvoja ziemu, jo  biotops ir  pietiekami līdzīgs viņu dzimtajai Dienvidamerikai. Galu galā nandu šķērsoja Vakenicas upi un apmetās Meklenburgas-Vorpommernas apkārtnē,  uz ziemeļiem no Tandorfas ciemata. 2000. gada beigās tur bija 7 putni, 2001. gadā -  18, bet 2008. gada oktobrī divi vācu zinātnieki populāciju vērtēja uz 100 putniem (Korthals, A. & F. Filips). Šie nandu Vācijā ir juridiski aizsargāti, līdzīgi kā vietējās sugas. Jaunajā dzīvesvietā lielie nandu tiek uzskatīti par lietderīgiem, jo to ganīšanās palīdz saglabāt biotopa daudzveidību mazapdzīvotās pļavās, kas robežojas ar Šālezera biosfēras rezervātu.

Lielais nandu Rhea americana Geater Rhea

Lielie nandu vairojas siltajos mēnešos, laika posmā no augusta līdz janvārim, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem.

Nandu ir poligāmi, pavasarī tēviņi atdalās un kļūst agresīvi ar mērķi izveidot harēmu no 2-15 mātītēm. Katrs tēviņš konsekventi sargā savu teritoriju un mātītes no sāncenšiem. Riesta laikā nandu tēviņš no savas teritorijas padzen ikvienu, kas tai tuvojas. (Zoodārzos riestojošie tēviņi padzen pat savus aprūpētājus!) Konkurējot par teritoriju, tēviņi draud viens otram vai cīnās, cieši sakļāvuši kaklus, kniebjot un sperot. Lai sāpīgi iekniebtu sāncensim, par ieroci tie izmanto knābi.

Kad tēviņš padzen visus sāncenšus no savas teritorijas un sapulcina pietiekami daudz mātīšu, viņš sāk pārošanās deju. Sabozis spalvas, viņš skrien, pa laikam strauji mainot virzienu, vēzē kaklu no viena sāna uz otru. Biezās spalvas ap ķermeni veido platu pelerīnu. Vienlaikus putns skaļi izkliedz savu tipisko saucienu – „nan-du!”, kas dzirdams lielā attālumā. Pēc tam tēviņš stāv mātītes priekšā ar noliektu kaklu un purina spārnus.

Pēc pārošanās tēviņš atrod sausu, nomaļu vietu ligzdas veidošanai. Bieži vien ligzda ir noslēpta starp krūmiem. Viņš izkašā zemē seklu iedobi, apmēram 12 cm dziļumā un 1 m diametrā, ko izklāj ar sausu zāli, lapām un citiem augiem. Visas viņa harēma mātītes dēj olas vienā ligzdā. Olas, kuras dažkārt kāda mātīte izdēj ārpus ligzdas, tēviņš ļoti uzmanīgi ieripina ligzdā.

20-30 olas (arī 10-60, līdz pat 80) nandu perē 40 dienas. Perēšanu veic tikai tēviņš (atšķirībā no strausiem, kur tēviņš perēšanas pienākumus dala ar mātīti), dienas vidū stundu veltot ēšanai un dzeršanai. Tēviņš aizstāv savu ligzdu no visiem, kas tai tuvojas, noliecot galvu, izstiepjot kaklu un ar pavērtu knābi draudīgi šņācot.

Tā kā tēviņš perējot kļūst neaktīvs, mātītes pa to laiku var aiziet un sapāroties ar citiem tēviņiem. Dažreiz tēviņš var izmantot citu, jaunāku tēviņu olu perēšanai, kamēr viņš pats atrodas kopā ar savu harēmu un sāk veidot otru ligzdu.

Nandu ola ir aptuveni 130×90 mm liela un sver vidēji 600 g, tātad tā ir uz pusi mazāka nekā strausa ola. Tā izskatās dzelteni zaļa, kamēr svaiga, bet drīz vien gaismas iedarbībā izbalo līdz blāvai krēmkrāsai.

Parasti visi cāļi izšķiļas 36 stundu laikā viens pēc otra, lai gan vienā ligzdā olas tika sadētas pat ar divu nedēļu starplaiku. Kad pirmie cāļi gatavojas šķilties, vēl esot olā viņi sāk savstarpēji sazināties ar pīkstieniem, līdz ar to izšķilšanās laiks tiek koordinēts. Drīz pēc izšķilšanās cāļi iet prom no ligzdas. Tēviņš turpina strausēnus sildīt aukstās naktīs un audzina tos neatkarīgi no mātītēm. Viņš ir uzmanīgs un rūpējas par putnēniem, iespaidīgi draudot jeburam, kas tuvojas viņa bērniem, tostarp arī nandu mātītēm un cilvēkiem. Ar kāju tas var spēcīgi iespert potenciālam plēsoņam, ir pat zināmi uzbrukumi cilvēkiem zirga mugurā.

Jaunie nandulēni turas grupā, sasaucoties ar svilpieniem. Tie var paslēpties zem tēva spārniem, ja jūtas apdraudēti, kā arī, ja ir pārāk karsti vai auksti. Tēviņš var pat pieņem cāļus, kas ir atdalījušies no citām grupām.

Tēviņš par jaunajiem putniem rūpējas aptuveni 6 mēnešus, kad tie ir sasnieguši pieaugušu putnu lielumu un kļūst pietiekami patstāvīgi.  Pēc tam, kad tēvs pārtrauc rūpēties par viņiem, jaunuļi paliek kopā ilgu laiku. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 2 gadu vecumā, bet tēviņi 3 gadu vecumā.  Līdz 3 mēnešu vecumam izdzīvo apmēram tikai puse cāļu. Ja jaunajiem nandu izdodas izdzīvot, viņi dabā var nodzīvot līdz 15 gadu vecumam.

Ir zināms, ka savvaļas suņi nogalina jaunos putnus, un par dienvidu karakaras (Caracara plancus) upuriem kļūst nandu cāļi. Tāpat ir arī konstatēts, ka bruņneši reizēm barojas ar nandu olām. Tāpēc pastāv versija, ka tēviņš uzbrucēju atvilināšanai dažas olas izvieto ārpus ligzdas, lai upurētu tās plēsoņām un tie nemēģinātu piekļūt ligzdai.  Gadījumos, kad olu ir ļoti daudz, tās visas, protams, nevar sasildīt, tādēļ daļa no tām tāpat neizperējas.

Nandu nav pārāk daudz dabisko ienaidnieku. Pieaugušos putnus apdraud tādi plēsoņas kā pumas un jaguāri. Ja draud briesmas, nandu paļaujas uz savām spēcīgajām kājām – plati izpletis pirkstus, ar gariem 2-metrīgiem lēcieniem aizbēg drošā vietā. Ja putnam dzenas pakaļ, viņš netaupa spēkus, lai tiktu vaļā no ienaidnieka, skrien saliecies, kaklu izstiepis uz priekšu, skaļi kliedz. Lai vēl vairāk maldinātu ienaidnieku, nandu skrienot pa laikam izpleš spārnus, kas šādā pozā pilda stūres funkcijas, strauji maina virzienu vai skrien pretējā virzienā.

Lielais nandu Rhea americana Geater Rhea

Nandu ir visēdājs. Viņam garšo augi, saknes, augļi un sēklas, bet var arī ēst kukaiņus, čūskas, ķirzakas, mazus putnus un sīkus dzīvniekus, taču mugurkaulniekus tas neēd daudz. Iemīļota barība ir lucerna un āboliņš, kas daudzviet aug pampās. Pārtikas lielākā daļa sastāv no platlapu graudzāļu lapotnes, ko nandu var ēst lielos daudzumos, un citiem augu produktiem, jo īpaši to sēklām un augļiem. Arī sīkstas un asas augu daļas, piemēram, sakneņus vai usnes tas var ēst ar baudu. Tāpat kā daudzi putni, kuri barojas ar sīkstām augu daļas, lielais nandu norij oļus (gastrolītus), kas kuņģī palīdz sasmalcināt pārtiku, padarot to vieglāk sagremojamu.

Jaunie putni apēd vairāk kukaiņu un dažādas sīkas radības nekā pieaugušie. Tie ēd jebkuru lielu bezmugurkaulnieku, ko var noķert  - siseņus un sienāžus, vaboles, prusakus un citus kaitēkļus, tāpēc nandu varētu būt suga, kas ir diezgan labvēlīga lauksaimniekiem.

 Lielais nandu var ēst daudz plēvspārņu, starp kuriem ir tādi, kas sāpīgi dzeļ. Putns neuztraucas par dzēlieniem un varētu būt, ka viņam ir paaugstināta pretestība pret indi, jo nandu viegli ēd arī skorpionus. Dažreiz putni pulcējas pie maitas un ēd mušas, tomēr nav īsti skaidrs, vai viņi ēd arī maitu. Ir zināms, ka sausajā sezonā putni ēd mirušas vai mirstošas zivis.

Organismam nepieciešamo šķidrumu putni parasti iegūst no augiem. Nandu jādzer tikai tad, ja ilgāku laiku nav bijuši nokrišņi un augos ir neliels ūdens daudzums.

Dažos reģionos fermeri uzskata nandu par konkurentu audzējamām  aitām, taču nandu ēd daudz sēklas. Sēklas ieķeras aitu vilnā un fermeri, kas zina, ka nandu palīdz novērst vilnas savelšanos, ļoti augstu vērtē šo putnus.

Nandu garšo dažas lauksaimniecības kultūras, tāpēc tie izpelnās daudzu Dienvidamerikas lauksaimnieku niknumu. Jo vairāk atklāto zālāju tiek pārveidoti par lauksaimniecības zemēm, jo šī problēma aug. Nandu ēdot platlapu augus, piemēram, kāpostus un bietes, un konkurējot ar liellopiem par lopbarības produktiem.

Lauksaimnieki un reindžeri bieži apsūdz lielos putnus kultūraugu ēšanā, taču nandu neēd graudzāles, ja vien nav citas izvēles. Lauksaimnieki vajā, medī un nogalina šos putnus savās zemēs, lai gan ir pierādījumi, ka nandu faktiski barojas ar svarīgām nezāļu un kaitēkļu sugām.

Barjeras gar ceļiem arī var novērst putnu izkliedēšanos, tādējādi palielinot tuvas krustošanās risku. Vislielākās briesmas šiem putniem rada žogi un norobežojumi, ar kuriem lopkopji ierobežo ganības. Nandu cieš nopietnus savainojumus, ja tie nokļūst dzeloņstiepļu žogos.

Tas viss kopā ar olu vākšanu un dzīvotņu bojā eju, ir novedis pie šo putnu skaita samazināšanās. Pastāvīgā kultivējamo zemju nodedzināšana Dienvidamerikā arī ir sekmējusi  populāciju sarukšanu. Turklāt putnu veselību ietekmē plaši lietojamo pesticīdu un herbicīdu izsmidzināšana - ja tie nav bīstami lielā mērogā, tad saindēšanās vietējām sugām var nopietni kaitēt.

Pēdējos gados lielo putnu audzēšana fermās ir kļuvusi arvien populārāka. Ziemeļamerikā un Eiropā nandu audzē līdzīgi emu un strausiem. Galvenie produkti ir gaļa un olas, bet nandu taukus izmanto kosmētikas līdzekļiem un ziepēm, daudz  tirgo arī nandu ādas, spalvas un aknu proteīnu ekstraktu. Rūpnieciskā ražošana no lielā nandu ir dzīvotspējīga darbība.

Pētījumi par šīs sugas audzēšanu nebrīvē ir veicinājuši ne vien ražošanas uzlabošanu (piemēram, izmantojot "adoptētāju" tēviņu, nevis mākslīgus inkubatorus), bet arī iespēju atkārtoti ieviest nebrīvē audzētus nandu savvaļā. Tāpēc pavairošana nebrīvē ir ierosināta kā iespējamais saglabāšanas līdzeklis savvaļas populācijām, kas  turpina samazināties.

Nebrīvē audzētiem lielajiem nandu vērojamas ekoloģiskais naivums. Šī bezbailība padara tos ļoti jutīgus pret plēsoņām, ja putni tiek palaisti savvaļā atjaunošanas projektos. 2006. gadā tika izveidota apmācību programma lielajiem nandu, lai izvairītos no iespējamiem draudiem pēc palaišanas savvaļā.

Amerikas nandu populāciju skaits ir neliels un sarūkošs. Šie putni parasti tiek izstumti no savām dzīvesvietām, paplašinot lauksaimniecības zemes un medījot lauksaimnieku teritorijās.

Agrāk nandu olas savāca pārtikai, daudzi cilvēki ēda putnu gaļu un baroja ar to suņus. Šos putnus varēja komerciāli labi izmantot, tie tika nogalināti vērtslietu ražošanai. Gaļu un olas pārdeva pārtikai un čaulas izmantoja apgleznošanai un dekoratīviem izgriezumiem. Nandu spalvas tika izmantotas dekorēšanai, no tām izgatavoja putekļu slotiņas, kas tika pārdotas galvenokārt Japānā un ASV. Āda tika izmantota apmetņiem vai citiem miecētas ādas izstrādājumiem, un medības veicināja tirdzniecību. 1980.gadā vien notika kolosāls nandu ādu eksports uz Japānu un ASV, patērētājiem tika iztirgotas vairāk nekā 50 000 ādas, kuru lielākās daļas izcelsme ir Paragvaja. Daudzi putni tika nonāvēti šo vērtslietu dēļ, bet jaunie putni notverti un pieradināti kā mājdzīvnieki, lai izmantotu olu ražošanai. Tas ievērojami samazināja lielo putnu skaitu.

Pēdējos gados liela mēroga centrālās Dienvidamerikas pļavu pārveidošana lauksaimniecības vajadzībām un liellopu ganīšanai ir ievērojami samazinājusi un sadrumstalojusi nandu pieejamos biotopus, īpaši pampas un serrado plakankalni.

Šie faktori kopā rada draudus putniem, un dabas aizsardzības biedrības smagi strādā, lai risinātu problēmas. Šodien ar noteikumiem ir ierobežota medniecība un starptautiskā tirdzniecība ar savvaļā noķertiem lielajiem nandu.

Domājams, ka sugas populācijas samazinās, taču putnu joprojām ir samērā daudz apmēram 6 540 000 kvadrātkilomertu lielā platībā. Visnopietnāk 20. gadsimtā putnu skaits samazinājās Argentīnā un Urugvajā, galvenokārt negatīvās lauksaimnieciskās ietekmes ietekmes dēļ un un sakarā ar medībām.

Organizācija Birdlife  šo sugu kvalificē kā gandrīz apdraudētu.

Galu galā - šāda unikālā putnu suga ir pelnījusi dzīvot un plaukt daudzus gadus!

*** 1 nandu ola = 12 vistu olas.

*** Sugas nosaukums (Rhea) cēlis no grieķu dievietes Rejas vārda.

*** Dienvidamerikas vietējie iedzīvotāji nandu sauc dažādos vārdos atkarībā no reģiona, tas var būt reja, ema, suri vai čoig.

*** Argentīnas fermeri, dodoties uz ganībām, bieži ņem līdzi suņus, kas atvaira agresīvos tēviņus.

***  Nandu uzmanību piesaista spožas lietas un dažreiz tas nejauši norij metāla vai citus spīdošus objektus.

Video:

  1. lielais nandu skrien

  1. Nandu cīnās

  1. Nandu ar cāļiem

Pievienot jaunu komentāru

(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.
(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.
(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.

Plain text

  • No HTML tags allowed.
  • Interneta lapu adreses un e-pastu adreses pārvēršas saitēs automātiski.
  • Rindas un paragrāfi tiek nolauzti automātiski.