You are here

Eiropas rekords Slīterē: vienā vietā riestojuši 66 rubeņu gaiļi

Daudz putnu, daudz vērotāju

H. Hofmanis: Slīteres nacionālais parks, kur ir ļoti dažāda biotopu struktūra un stipri ierobežota cilvēka klātbūtne, pašlaik ir novērotas vairāk nekā 260 sugu, bet ligzdotājas — 140 sugas! Kopā Latvijā reģistrētas 345 putnu sugas, starp tām arī pavisam retas, kas līdz šim Latvijā konstatētas tikai Slīteres nacionālajā parkā. Kolkas ragā ir Eiropas mērogā ļoti nozīmīga putnu migrācijas vieta un kopš 90.gadu sākuma — arī putnu vērotāju vieta. Migrācija īpaši skatāma pavasarī, kad putni, izvairoties no jūras, lido no dienvidiem un ziemeļiem, un Kolkas rags ir pēdējais sauszemes punkts atpūtai, lai lidotu tālāk — iekšā jūrā. Te putni var apsēsties, paēst un doties pāri jūrai. Līcis, lielā un mazā jūra, un rags te veido tādu kā pudeles kaklu.

Pavasarī Kolkas ragā vienā stundā var redzēt vairākus desmitus tūkstošu putnu — visas pie mums dzīvojošās sugas un daudzas tādas, kas novērotas tikai Kolkas ragā, nekur citur Latvijā. Tā, piemēram, 2007.gadā konstatējām klinšu ērgļu ligzdošanu. Iepriekšējo reizi Kurzemē tas bija novērots pirms 101 gada.

Vēl jāuzsver, ka tieši parkā ir novērots un oficiāli apstiprināts Eiropas lielākais rubeņu riests — vienā reizē, vienā vietā riestojuši 66 rubeņu gaiļi.

V. Skuja: Putnu vērošana Kolkas ragā sākās pēc dzelzs priekškara krišanas. Sākumā pārsvarā brauca skandināvi, kas šādos nolūkos ceļoja pa visu pasauli, un tad pieplūdums bija pat lielāks nekā tagad. Ir tādi, kas šurp brauc gadus desmit pēc kārtas un pavasarī dzīvo teju mēnesi vēl pirms īstās tūrisma sezonas sākuma. Tas ir labs atspaids tūrisma uzņēmējiem.

Kā putni sadzīvo ar to vērotājiem?

V. Skuja: Jā, Kolkas ragā putni šo to zaudē. Ja savulaik daļa pludmales būtu norobežota tikai putniem, ieguvēji būtu abas puses, jo arī cilvēkiem būtu vairāk, ko redzēt. Tagad nāk tik daudz cilvēku un tik bieži, ka putniem nav miera, tiem atkal un atkal jāceļas augšā. Iedomāsimies, kā mēs justos, ja apsēstos pabrokastot, bet durvīs ik pa brīdim parādītos rēcošs lauva. Kāds miers, kādas brokastis!?

Domāju, ka nākotnē to atrisinās. Nevajadzētu jau daudz: mazu žodziņu, norādot robežu, tālāk — 50–100 metru josla. Bet mūsdienu atpūtnieki pieraduši iebrist pašā spicē, ragā. Iespējams, nākotnes sabiedrība mūsdienu cilvēkus novērtēs kā tumsoņas.

Mēs jau mazliet pieskārāmies sabiedrības izglītošanai...

V. Skuja: Šajā ziņā darām desmit reižu vairāk nekā padomju laikos. Lielu vērību pievēršam stāstīšanai, izskaidrošanai, pārliecināšanai, acu atvēršanai. Ejam ne tikai uz skolām, bet pat uz bērnudārziem. Gribu likt pie sirds, ka cilvēkiem, kas ierodas Slīteres nacionālajā parkā, nevajadzētu drāzties tam cauri no viena apskates punkta uz otru it kā brauktu tramvajā no Juglas līdz Čiekurkalna tirgum. Ar redzīgām acīm te ir ko vērot visu laiku. Tas jādara nesteidzoties. Jā, labi būtu gida pavadībā, bet to var gluži sekmīgi darīt arī savā nodabā, arī pa automašīnas logu. Zvēri un putni no auto mazāk bīstas. Gaisā var ieraudzīt ērgli, ceļmalā ganoties — kādu stirnu, alni, arī lapsu — peļojot. Īpaši liela iespējamība ir tad, ja pārbraucienā dodas rīta pusē vai vēlā pēcpusdienā.

H. Hofmanis: Gribas kliedēt joprojām daļā sabiedrības valdošu mītā, ka īstie dabas brīnumi noteikti glabājas rezervāta stingrajās zonās. Tieši tur daudzi kāro nokļūt par varas makti, kļūdaini iedomājoties, ka aizliegtā teritorijā atklāsies kaut kas vizuāli pilnīgi atšķirīgs, jauna pasaule. Piemēram, Moricsalā, kur tā tiecas nokļūt, arī televīzija. Ja nu tiešām to izdodas sasniegt, nāk vilšanās, jo neko TĀDU tur neatrod. Un tad ir neizpratne. Tikai speciālists zina detaļas, kas šo vietu dara īpašu.

V. Skuja: Visur apmeklētāji nekad nevarēs piekļūt. Daļa no aizsargājamās teritorijas būs pieejama tikai pētniekiem. Citādi šai vietai kā īpaši aizsargājamai teritorijai nebūtu jēgas. Jā, te nedrīkst darīt visu, ko grib, te pastāv ierobežojumi, lai saglabātu to, kas mums ir vienreizējs. Un, kur tad drīkst darīt visu, kas iešaujas prātā? Tas jāsaprot. Ieejot dzīvoklī, mēs taču arī novelkam āra apavus.

Virzība uz sabiedrības iesaistīšanu un dabas aizsardzības principu skaidrošanu ir pareiza. Ar laiku aizvien vairāk šejieniešu apzināsies, ka mēs te dzīvojam nevis Latvijas nomalē, bet gan izcilā vietā, ko daudzi grib redzēt par visu vairāk, vismaz reizi mūžā.

2011.gada 4. un 5. jūnijā notiks Slīteres ceļotāju diena. Vēl vari pieteikties: www.celotajs.lv/sliteresdiena

Fragments no materiāla tvnet.lv

Pievienot jaunu komentāru

(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.
(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.
(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.

Plain text

  • No HTML tags allowed.
  • Interneta lapu adreses un e-pastu adreses pārvēršas saitēs automātiski.
  • Rindas un paragrāfi tiek nolauzti automātiski.