You are here

Puņķainās kaijas

Puņķainās kaijas

Bērnībā dzīvoju Jūrmalciemā un, tā kā biju ķerts uz putniem, bieži savācu pats vai kāds man atnesa kaijas ar lauztiem spārniem vai citādi ne visai veselas. Putnus es turēju mājās un mēģināju izārstēt. Neskatoties uz acīm redzamajiem ievainojumiem, viņām visām bija iesnas - tā vismaz es tolaik domāju. Kaiju nāsis nepārtraukti pilēja. Vienubrīd domāju, ka tas no caurvēja. Tikai studiju laikā uzzināju kaiju "iesnu" patieso iemeslu.

Sauszemē mītošajiem putniem sāls izdalās caur nierēm, bet jūras putniem, kuri spiesti dzert sāļo ūdeni un kopā ar barību uzņemt daudz sāls, organisms, lai atbrīvotos no liekā sāls, to izvada caur degunu. Galvaskausa iedobē virs acīm novietoti īpaši nazālie dziedzeri, kuros notiek sāls atdalīšana no asins plazmas. Šos dziedzerus dabaszinātnieki aprakstījuši jau 17.gadsimtā, bet tikai pagājušā gadsimta 50.gadu beigās tika atklāta to funkcija. Dziedzeru sekrēts pa šauriem kanāliņiem nonāk nāsīs un tiek izvadīts no organisma. Lielākai daļai putnu sugu nazālie dziedzeri ir nelieli, turpretī jūras putniem tie ir milzīgi. Tiem putniem, kuri jūrā dzīvo sezonāli, dziedzeru apjoms var mainīties, piemēram, meža pīlēm, kas ziemo jūrā, šo dziedzeru apjoms palielinās četras reizes. Jo "īstāks" jūras putns - jo sāļāki puņķi.

Dzeņa mēle

Dzenim mēle ir ļoti svarīgs «instruments», kas ļauj tam no dziļām spraugām un garām kāpuru alām izķeksēt ēdamo. Dzeņa mēle ir lipīga, ar dzeloņainu galu, bet galvenais – ļoti gara. Daudziem dzeņiem tā 5-6 reizes pārsniedz knābja garumu. Taču neparastākais ir veids, kā mēle novietota galvaskausā jeb, pareizāk sakot, ap to. Tā sakņojas dzeņa labajā nāsī zem ādas, apliecas apkārt visai galvai un tikai tad ienāk knābī. Smalki mēles kauliņi notur mēli «orbītā» ap galvu. Arī cilvēkam, tāpat kā citiem augstākajiem mugurkaulniekiem, ir mēles kauls, kas stiprina mūsu runas aparātu. Labi, ka mums ar mēli nav jāķer kurmji, jo tad mēs izskatītos pavisam citādi.

Katram sava uts

Kā jau visi to labi zinām, patīkamais ar nepatīkamo iet roku rokā. Tāda nu reiz ir pasaules kārtība. Kad esam sagaidījuši atgriežamies gājputnus un sajūsmināti vērojam putnus binoklī, mums ne prātā nenāk, ka, raugoties uz kādu krāšņāku lidoni, noraugāmies arī uz veselu armiju kukaiņu, kas ērti iekārtojušies putna spalvu segā un tikai reizi pa reizei pabāž galvu laukā. Tie ir ļoti kustīgi, jo nepārtraukti nākas izvairīties no putna knābja, un tos sauc par spalvgraužiem jeb grauzējutīm. Šie kukaiņi ir vien dažus milimetrus gari, saplacināti muguras vēdera virzienā. Vislielākais spalvgrauzis ir aptuveni vienu centimetru garš un parazitē uz ērgļiem. Noteiktas sugas pielāgojušās dzīvei dažādās putna ķermeņa vietās, tāpēc dažādu sugu spalvgrauži savstarpēji nekonkurē. Uz viena putna atrod pat piecu dažādu sugu spalvgraužus. Sistemātiski radniecīgi spalvgrauži mitinās uz sistemātiski tuvām putnu grupām, piemēram, zosveidīgajiem un zvirbuļveidīgajiem ir atšķirīgi ektoparazīti. Spalvgrauži barojas, graužot spalvas, dūnas un nolobījušās ādas epitēlija plēksnītes – blaugznas un kreveles. Tikai pavisam nelielai daļai garšo asins pilītes no sakasītās ādas. Olas spalvgrauži dēj cauru gadu, jo putnu spalvu tērpā ir mūžīgā vasara. Putnam mirstot, spalvgrauži piedzīvo pasaules galu.

 

Materiāla fragments no apollo.lv

Pievienot jaunu komentāru

(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.
(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.
(If you're a human, don't change the following field)
Your first name.

Plain text

  • No HTML tags allowed.
  • Interneta lapu adreses un e-pastu adreses pārvēršas saitēs automātiski.
  • Rindas un paragrāfi tiek nolauzti automātiski.